Dzejoļi par sievieti

on 23 Decembris 2016
Skatīts: 4338
Zvaigzne neaktīvaZvaigzne neaktīvaZvaigzne neaktīvaZvaigzne neaktīvaZvaigzne neaktīva
 

Azarta spēles ir aizliegtas, taču sieviete izaicinošā tērpā ir tūkstoš reižu bīstamāka.

-------------------------

Sieviete ir dabas dota,

Jauka,skaista,ievainota.

Savā sapnī,ikdienā,

Tā par mums ir nomodā.

Saudzēsim un lolosim,

Savas jūtas neslēpsim.

Sveiksim savas sievietes-

Mātes,meitas,dievietes.

Ziedus skaistus dāvāsim,

Mīļus vārdus veltīsim.

 

/A.Ezerroze/

 

Dzejoļi par sievieti ...

--------------

Sieviete — tu esi trausla puķe,

kuru mīlestības reibons šūpo

smaržīgos un siltos tumšos viļņos,

galvā mirdzinājot zelta kroni.

Sieviete - tu skaistākā starp puķēm —

 

Tava zieda kausā ģifts un medus,

un pat eņģelim, kas sniedzas dzert to,

dziļi ceļos vajadzētu pakrist,

gaišo pieri trīs reiz pīšļus skarot,

Sieviete — tu esi skaistākā starp puķēm!

 

Sieviete — tu esi maija vakars,

kas caur pirkstiem spožas zvaigznes bārsta,

kurām pielīst upe, mežs un sirdis

jaunās, izsalkušās, neprātīgās —

pielīst, pagurst mirdzumā un gaismā.

 

Sieviete — tu esi gluda čūska,

kas vismīļāki mēdz ritināties

vijolīšu zilos pudurīšos,

cieši slēpjot divstaklaino mēli.

Tikai brīžam pazib skatos tavos

asas, saltas, zilganzaļas acis,

saltās trīsās nodrebinot sirdi.

 

Sieviete, tu — svešs un blāzmains putnis,

kas ar karstām, mīkstām dūnu krūtīm

sirdīs izperina daudzkrāsainas

teikas, varavīksnes un sapņus — sapņus...

 

/Fricis Bārda/

-----------------------------------------------

Kā rožu krūmi, 

sievietes mēs esam, 

ko līdz pat salnām 

ziedu košums sedz, 

un vilinām, un 

priecājamies sevī, 

ka stiprais dzimums 

ērkšķus nesaredz. 

Kā gladiolas, 

sievietes mēs esam, 

kas tūkstoš krāsām 

liegi sirdi glauž; 

kā naktsvijoles,kuras 

mēness naktī 

ar smaržu stariem 

sirdis pušu lauž. 

Mēs sievietes, tik 

daudzveidīgas esam, 

kā viļņi,kas 

pār jūras klaidu klīst; 

ja vīrietis būs 

prasmīgs juvelieris, 

tam rokās nonāks 

dārgakmenis īsts!!

----------------

Ak,sieviete,tu skaistākā,

No ribas kaula taisītā,

Kur spēkus ņem tu izstarot,

Lai vīru,bērnus apmīļot?

 

 

Ak,sieviete,viskrāšņākā,

No visiem ziediem dāsnākā.

Tev pietiek glāstu,maiguma

Un netrūkst arī skurbuma.

 

Ak,sieviete,visgudrākā,

Tu esi vienmēr nomodā.

Tu neļauj savu laimi plēst,

Jo tie,kas kopā,uzvarēs!

/A.Ezerroze/

-----------

MEITENES LŪGŠANA

 

Pacel mani pāri

Zemei, tālēm,

Turp uz zvaigžņu āri,

Zilām gālēm;

 

Pacel mani pāri

Tumsai, naidam,

Lai es degtu vāri

Dieva smaidam,

 

Lai es piedot spētu,

Mīlēt visu,

Kam ar tvīksmi svētu

Degu, dzisu,

 

Lai es prieku spētu

Dvēslēs raisīt,

Visur neredzētu

Sauli kaisīt,

 

Līdz viss uzziedētu

Pavasarā,

Dvestu, nodrebētu

Dvēslē, garā.

--------------

Sievietei ir tikai viena iespēja būt skaistai, bet simts tūkstoši iespēju būt pievilcīgai.

-------------

PIE TEVIS TIK BALTI

 

Pie Tevis tik balti, tik klusi,

Tavs klusums tik svēts, tik vārs,

Tu ziedos un pasakās dusi

Kā saules un smaržu pilns dārzs.

 

Šai klusumā apgarotā

Viss svēts top, kam pieskaries Tu,

Nakts Tevī kā apskaidrota,

Dievs staigā caur klusumu,

 

Dievs staigā un brīnumā vītu

Var Tevī ik domu jaust, –

Tur zemes vēl neradītas,

Tur pasaule jauna aust.

 

Ap tevi tāds baltums elpo,

Un zvaigznes Tev viešņas ikbrīd,

Un biklais smaids Tev pār telpu

Kā pavasar’s svētīdams slīd.

----------------

Mēs esam aizmirsušas galveno,

Ka esam taču sievietes.

Lai vīri plauktus pienaglo,

Bet gulēt iet pie dievietes.

 

Mēs esam aizmirsušas mīlēt,

Tik protam prātus vīriem vīlēt.

Par darbiem,kas nav padarīti,

Bet palūgt vajag sievišķīgi.

 

 Mēs dzenam vīrus tā kā kalpus,

Man vajag to un gribās šo.

Tad pindzelējam pašas matus,

Ja nedabūjam kāroto.

 

 Mēs esam lielas rokdarbnieces,

Tamborējam tādas lietas...

Lai pieietu un pajautātu,

Bet vajag sajaukt pašai prātu.

 

Ak,mīļās,skaistās,sievietes,

Ja gribam būt mēs dievietes.

Tad jāzin pašu galveno,

Vīrs arī grib lai apmīļo.

 /A.Ezerroze/

--------------

MEITENE

 

Man dvēsle bij niecīga, velta,

Tik akmentiņš pelēks es šķitu,

Caur Tevi nu mirdzu kā zelta,

Nu dziedošās strūklakās ritu.

 

Katrs atoms nu manī tik pilnīgs,

Kopš dvēsli man gars Tavs ir tvēris,

Es lejos kā ūdentiņš vilnīgs,

Kas sauli aizgūtnēm dzēris.

 

Ai, mīļais, mans padebess drošais,

No nīcības plaukt Tu man ļāvi,

Nu sapītai varvīksnēs košās

Pie Tevis man iet kaut caur nāvi.

 

Es mūžīgi jauna caur Tevi

Un pilna ar daiļuma medu,

Kā zieds es Tev atdodu sevi,

Tev rokās es jaunību vedu.

 

Ai, ņemi un aizslēp uz mūžu

Pie krūts sev šo trīsošo spāri,

Es dvēsle Tev dvēslē būšu,

Tu dievišķā debess man pāri.

--------------

Lai mākoņi izklīst,

saule laistās,

Lai cerību koki debesis skar,

Lai visu labo,

cēlo un skaisto Dzīvē vēl izbaudīt var.

---------------------------------------------

Es nakti zvaigžņu sfērās nomaldījos

Viens ilgās Mūžam Daiļo meklēdams,

Un it kā tauriņš zelts es staros vijos

Caur mūžību pret sauli ņirbēdams,

Līdz pats es viss ar sauli piepildījos.

 

Kā bišu spieti meteoru bars

Ap mani čaloja un drūzmā laidās,

Un ilgās aizrāvās tiem līdz mans gars,

Kā liesmās kaisdams neredzētā gaidās.

Kāds skaistums virgoja, kāds pavasar’s,

 

Kur gars mans būtībā kā dzelmē irās,

Un visums kūsoja tik salds kā vīns,

Kas izliets Dievišķīgās Mīlas dzīrās.

Un tālēs saucot koklēja kāds zvans,

Un sfēras dziedāja un riņķos rita,

 

Un gars mans it kā avots nedzirdams

Pret noslēpuma krauju krastiem sita, –

Un visums atvērās kā Dieva nams

Pilns svētuma, un viss tik esošs šķita,

Tik viens vēl palika man nejaušams,

 

Šī mīkla, Daiļajā kur mana mita.

Un telpas savijās un nāca gals,

Bet galā sākums jauniem mūžiem vērās,

Un ritot, sirdī kāda mīļa balss

Man iedūcās kā zvans no tālas sfēras.

 

Tāds mani aizrāva šai brīdī prieks,

It viss kā pārsauļots un jaunots šķita,

Un gars mans it kā akords dzidri liegs

Pret Mūžam Daiļo mīlas dūzmās rita.

 

Ak, nu es sapratu, to meklēdams,

Arvien man līdz tā manos ceļos klīda,

Kā svētums gaišs, kā brīnišķs saules nams

Tā neredzama manās jausmās svīda.

---------------

neesmu ceļš

es esmu sīka taka

bet arī maza taciņa 

aizved pie akas

 

neesmu koks - 

es esmu koka zariņš

bet tieši koka zariņā

iesēstas tauriņš

 

neesmu vārti

es esmu vārtu viras

bet dzirdēts ir, ka kustībā

dzīvība noris

 

neesmu krāsns-

es esmu bērza malka

bet dzīva, silta uguns

ņem mani valkā

 

neesmu skurstenis

es esmu tikai dūmi

bet putnus zilā gaisā

un debesis suminu 

----------------

Sieviete drīkst atklāties vienīgi tiktāl, cik spēj savus noslēpumus vēl vairāk akcentēt.

-------

PSALMS

 

Kā avots skrien pret jūru dziedādams,

Kā klajs pret sauli puķu rokām sniedzas,

Kā nakts pret rītu, zvaigznēs ziedēdams,

Mans gars pret Tevi, Mūžam Daiļā, tiecas.

Ak, visur balss Tev saldi saucot dūc,

Tik kur, ak, kur man skatīt Tevi vaigā?

Vai vētra Tu, kas gaisos zibšņus plūc,

Vai smaržu viln’s kas ziedu pārslās staigā?

Vai dzidrais ritms Tu, zvaigžņu klajs ko nes,

Jeb žilbums liegs, kas nozib saules spīgots?

Tik jūtu, Tevis pilns ik rītus es

Ar ziediem mostos mīlestības stīgots.

----------------

Ne vieglumam saku paldies

bet saku sāpēm

Ne brīdim, kad glāze pie lūpām

bet slāpēm 

bet slāpēm

 

Un ledusmusturiem rūtīs

un kokam aiz loga...

es aukstumu pazīstu 

tāpēc siltas manas rokas

 

ne vieglumam saku paldies

bet putenim sejā-

tas labāk par bezvēju

atklāj ceļu

kurp ejams

---------

Reiz mazs zēns jautāja mātei- "Māmiņ, kādēļ Tu raudi?"

"Jo es esmu Sieviete"- atbildēja viņa.

"Es nesaprotu"- teica zēns.

"Tu nekad to nesapratīsi", atbildēja māte, apskaujot dēlu.

Tad zēns jautāja tēvam- "Tēt,kādēļ māmiņa dažreiz raud bez iemesla?"

"Visas sievietes kādreiz raud tāpat vien"- klusi atbildēja tēvs.

Pagāja laiks... zēns izauga... par vīrieti kļuva

 

 

Reiz, būdams jau vīrietis, viņš jautāja Dievam-"Dievs, kādēļ sievietes raud? Raud bez acīmredzama iemesla? Kādēļ?"

Un Dievs atbildēja- 

Kad radīju sievieti, es to vēlējos īpašu!

Es devu viņai rokas- tik stipras, lai visu pasauli spētu plaukstās noturēt,

Tik maigas, lai bērniņa galvu tās atbalstītu

Es devu viņai garu, tik stipru, lai spētu izciest dzemdību sāpes,

Es devu viņai gribu, tik stipru, ka viņa dodas tālāk, kad citi krīt, bet tai pat laikā viņa rūpējas

par kritušajiem, slimajiem un pagurušajiem, par to nežēlojoties.

Es devu viņai spēku, lai atbalstītu vīrieti savu, neskatoties uz viņa trūkumiem,°

Es viņu radīju no vīrieša ribas, lai viņa zinātu, kā pasargāt viņa sirdi,

Es devu viņai prātu saprast, ka labs vīrietis nekad nesāpinās sievieti apzināti

Vien dažreiz izjūtot viņas spēku un drosmi, nostājoties blakus bez šaubām.

Un visbeidzot...

Es devu viņai asaras... un tiesības tās liet, kur un kad nepieciešams.

Atceries, mans dēls- sievietes skaistums nav viņas apģērbā,frizūrā vai augumā,

Sievietes skaistums slēpjas acīs, kas atver durvis uz viņas sirdi- uz to vietu, kur mīt Mīlestība!

-----------------------------------------------------

Gaidīju, ka man blakus 

uzziedēs raspodiņš

bet tā nenotika 

dzīve man pašai man pašai

ziedus ziedināt lika

 

cerēju, ka man blakus

atplauks aka

bet neatplauka

man pašai man pašai pienācās 

sakrāt lāsītes plaukstās

 

ilgojos, lai man blakus

sazaro prieks

jā un sazaroja:

sīks priecīgs putnēns

manā dvēselē dzied 

iz manis

tā dziesmiņa rodas.

--------------

Vienīgais, ko visi grib no savām sievām, ir skaistums, mīlestība, uzticība, padevība, saimnieciskums, taupība un vienmēr smaidoša seja.

-------

tieši tāpēc ka 

mīlu akmentiņus

es no sviedienam paceltas rokas

nenobīšos

 

tieši tāpēc ka

mīlu veiksmi

kā tītenis cauri neveiksmei 

vīšos

 

un tieši tāpēc

ka svinu gaisu

zinu ka smacīgā bezvējā

maldoties neapmaldīšos

------------

Lai zem Tava loga,

Vienmēr sārtas rozes zied,

Un zem Tavām sārtām rozēm zaļa varde dzied!

-----------------------------------------------------

Ir aizaugušas takas,

Redzi pati, 

Kur katru gadu

Jauna zāle dīgst;

 

Bet uz to puisi, 

Kas reiz tevi satiks, 

Es laikam esmu

Mazliet greizsirdīgs.

 

Vai tamdēļ, kad mēs

Skatus mijām biežāk, 

Un tagad gandrīz 

Nepārmainām tos, 

 

Bet divi ceļi 

Bieži projām griežas, 

Lai tālumā 

Ar citiem satiktos.

 

Bet tagad šeit, 

Uz lielās dzīves trases

Man tevi atcerēties 

Silti būs.

 

Tu esi meitene

No manas klases

Kaut zvans uz stundu

Sen vairs nesauc mūs.

 

Un dzīvē visus-

Viņu, tevi, mani, 

Kur vajadzēja

Nostādīja draugs-

 

Mūs skolas klusie

Koridora zvani

No tādām tālēm

Kopā nesasauks.

 

Bet atbrauc gan- 

Tu sapratīsi pati, 

Drīz mūsu kraujas

Atkal ziedos plauks!

 

Bet uz to puisi, 

Kas reiz tevi satiks, 

Es laikam būšu

Mazliet greizsirdīgs.

-------------

Vīrietis spēj vienīgi mīlēt sievieti, bet saprast – nekad.

------

Ceļš

Pie visa, kā eju

es eju kājām.

 

Es gribu atnākt

un nevis -

ierasties.

 

Bez ceļa piekusuma.

Bez ceļa vientulības.

Bez sevis satikšanas.

Bez ilgošanās pēc tevis.

 

Es gribu pienākt

un nevis -

uzrasties.

 

Bez attāluma.

Bez soļiem.

Bez soļu balss,

kas runā

neizrunājamo.

 

Jā, es noplēšu daudz

zoļu,

bet es nenoplēšu daudz

cilvēku.

--------

Tu uzsmaidīji man uz ielas

Kur dienu sīkās gaitās skrej,

Un acis tev bij tumši lielas

Kā austrumzemju princesei.

 

No tevis savāds tuvums dvesa

Un pusnakts dārzu aroms svaigs,

Un tas vēl ilgi mani nesa

Caur pilsētu kā vilnis maigs.

 

J.Ziemeļnieks

------------------------------------------------

Kaut ko klusiņām, klusiņām - kā krīt sniegs,

kaut ko viegliņām, viegliņām - kā tālu atmiņu

tu man nodziedi, viss vienalga, no kurienes,

es tik tuvu tev esmu, ka noteikti dzirdēšu.

Tuvāk būt - tas, vienalga, nav iespējams,

es tik tuvu tev esmu, ka tāluma nemana,

viss, kas pastāv starp mums, tikai savieno-

tāda caurspīdīga var pasaule būt, kad ir laimīga,

tad var klusiņām - kā krīt sniegs -

un tik viegliņām, viegliņām - kā tālu atmiņu -

nodziedāt pašu skumjāko, bet būs priecīgi.

-------------

Nav nesaprotamu sieviešu, ir tikai neatjautīgi vīrieši.

-------------------

Snieg. Mēs abi šodien ziemu sākam,

Palūgsim, lai vakars vēlāk tumst, -

Jākļūst baltākam un patiesākam

Liktenīgam tālumam starp mums.

 

Snieg. Starp mums viss baltā miglā tinas,

Ceļš un dzīve balts un līdzens tiks –

Sniegi visas grambas nolīdzinās ...

Nolīdzinās, tikai ļoti stigs.

 

Snieg. Jau zeme ir ar baltiem svārkiem,

Mums pie saviem logiem jāpaliek,

Jākļūst baltākiem un patiesākiem.

Snieg. Cik tomēr neprātīgi snieg!

---------------------

„Sieviete ir tas radījums, kuram griba prāta vietā.”

-----------------------------------------------

Vilks skatās uz mežu, lai kā viņu baro,

Un saglabā mežoņa muguru stīvu.

Lai būda cik silta, lai ķēde cik gara,

Viņš nesacīs paldies, ka atstāja dzīvu.

 

Vilks skatās uz mežu, ko netaisās pārdot

Par gabalu maizes un cīpslotas gaļas.

Viņš neklausās saimnieka glaudīgos vārdos.

Bet varbūt, ka nedzird? Jo ķēde par skaļu.

 

Vien suņi caur žvadzoņu saimniekus klausās,

Vien suņi lien nolaizīt sitēja roku.

Un nenāc ar bļodu – uz mežu vilks ausās,

Un nesniedzies paglāstīt – pirkstus var nokost.

 

Ja atraisīt vilku no ķēdes tu baidies,

Tad nosit. Vien suņi ar nebrīvi sarod.

Vien sunim par silu kļūst saimnieka skaidiens.

Vilks skatās uz mežu, lai kā viņu baro.

------------------

Savā mājā sieviete ir vārna, sabiedrībā – pāvs, vienatnē ar sirds izredzēto – balodis.

------

Trīs sievietes mūžsenās izpausmēs –

Kā mīļā,

Kā sieva,

Kā māte –

Caur ziediem un sniegiem lauzusies es,

Lai būtību izdibinātu.

 

Ā. Elksne

----------------------------------------------

Mūsu pasaulē, tāpat kā pasaku valstībā, sievietei vienmēr lemts piederēt tam, kurš prot viņai piekļūt un atbrīvot no apstākļiem, kuros viņa nīkuļo.

------

Kamēr zāle sniegam cauri duras,

kamēr zemei nav tā lielā miega,

apsēdies pie mana ugunskura

taisīt tējai cukuru no sniega,

 

Ka tu neesi to aizmirsusi,

to es vakar redzēju no malas,

kad tu stāvēji pie beigta strazda

kā pie visu dzīvošanu gala.

 

Izkusa no tavas apstāšanās

tur tā viena aiziešana bojā,

svina debesīs tu paskatījies,

un es redzēju - strazds aizlidoja.

 

Vēl es redzēju, kā tu uz sveces

roku lēnām uzliki un žēli,

un es zinu, kuriem liesma nekož,

bet ar sārtu, siltu suņa mēli

 

nolaiza par to, ka tāda esi,

un par to, kas ir ar tevi bijis.

Sirdi tu vairs tagad slēdz vai neslēdz,

viss vienalga, es tur esmu bijis.

------------------

Es pazīstu sievietes! 

Ja tu kaut ko gribi, viņas to negrib. 

Tak, ja tu to negribi, tad viņas katrā ziņā grib!

P.Terencijs

------------------------------------------------

un neviens nav pelnījis neko

un kurš saka, ka nepateicība ir pasaules alga

ir to pelnījis

un mēs katrs esam parādā visiem

un mums neviens neko nav parādā

un kurš iedomājas, ja atlaižot saviem parādniekim

var savus parādus izpirkt

ir parādā divtik

 

un katrs pats ir vainīgs pie visa

un kurš taisnojas

ir vainīgs divtik

 

un kurš izpērk citu parādus

var priecāties par to vienīgo

kas mums mirstīgajiem pienākas

 

lai kas tas arī būtu

--------------------

Par “grēku nožēlošanu” sievietes sauc savas atmiņas par grēkiem līdz ar nožēlu, ka nevar tos vairs atkārtot.

--------

Lūk, skatuvīte nodrāztā, uz kuras

līdz spēkiem pēdējiem es turos.

Lūk, pasaulē lielākais jasmīnkrūms,

kurš reiz manā pagalmā auga,

un augsāk - nakts debesīs sprauga,

pa kuru reiz nolēca enģelis,

spārnus atstājis mājās

jo zināja - līdzīgs ar līdzīgu

vismierīgāk sarunājas.

Enģeļa potītes, jasmīnbaltas un sadauzītas,

uz skatuves dēļiem mirdzēja līdz pat rītam.

No spožuma nu palikuši

Vien mēmi jāņtārpiņi,

un tālu enģelis ar visiem spārniem.

Kā hieroglifi, uzvilkti ar baltu tušu,

blāv mūsu saruna starp putekļainām kulisēm,

un pazaudētais jasmīns smaržo pāri.

-------------

Es tevi gribu

Cik labi, ar tevi var neizlikties,

Es tikai ar tevi gribu tikties,

Es gribu, lai tikai tu manī skaties, -

Kad tu manī skaties, es esmu patiess.

 

Kad tu manī skaties, es esmu patiess,

Mūsu dzīvē vēl simtiem vilcienu aties

Un tūkstošiem jūdžu būs jāiet vēl kājām

Un varbūt bez ūdens, bez sāls un bez mājām.

 

Bez ceļa, bez ūdens, bez sāls un bez mājām

Man liekas, mēs tūkstošiem jūdžu jau gājām.

Tavs skatiens bij traks, un tavs skatiens bij prātīgs,

Tavs augums kā rudzu maize bij sātīgs.

 

Tavs augums kā rudzu maize ir sātīgs,

Tā zeme, ko min tavas kājas, man patiks,

Pat, sviedriem un asinīm saindēta

Tā zeme, ko min tavas kājas, būs svēta.

 

Šī zeme, ko min tavas kājas, būs svēta.

Balti ķirši un sarkanas rozes zied sētā.

Kā laiku un telpu, un bezgalību

Es tevi gribu.

 

I.Ziedonis

--------------

Lai pirmā sniegpulkstenīte 

Dod jums maigumu! 

Pavasara saule dod Jums siltumu! 

Marta vējš dod Jums cerību,

Laimi un prieku, tikai  vienīgi labās lietas!

Šajā dienā

------------------------------------------------

Meitene no manas klases

Ir aizaugušas takas, redzi pati -

Tur katru pavasari jauna zāle dīgs,

Bet uz to puisi, kas reiz tevi satiks,

Es laikam būšu mazliet greizsirdīgs...

 

Ne tāpēc, ka mēs skatus mijām biežāk

Un tagad gandrīz nepārmainām tos, -

Nē, divi ceļi bieži projām griežas,

Lai tālumā ar citiem sastaptos.

 

Ne tāpēc, ka pār Gaujas krasta pļavām,

Kas palu miglā atnāk upi tīt, 

Es gāju, jūtot tavu roku savā

Un baidīdamies... tevi noskūpstīt.

 

Nē, toreiz krūtīs neliesmoja slāpes,

Kaut kāda trauksme, kaut kas dīvains bij',

Jo šķīrāmies un it nekādas sāpes

Tās tālās dienas sauli neapvij.

 

Bet tagad šeit - uz lielās dzīves trases -

Man, tevi atceroties, silti mirkļi būs,

Tu esi meitene no manas klases,

Kaut zvans jau sen uz klasi nesauks mūs.

 

Un dzīve visus - viņu, tevi, mani -

Kur vajadzēja, nostādīja draugi.

Mūs skolas klusie koridoru zvani

No tādām tālēm kopā nesasauks.

 

Nu atbrauc! Nē... tu sapratīsi pati -

Drīz mūsu gravās atkal zāle dīgs

Un uz to puisi, kas reiz tevi satiks

Es tomēr laikam - esmu greizsirdīgs.

-----------

Starp sieviešu “jā” un “nē” nevar pat šujamās adatas galu iespraust.

-----

„Ja gribi rakstīt par sievieti, iemērc spalvu varavīksnē un notraus ziedputekšņus no taureņu spārniem uz papīra…” (D. Didro.)

-------------------------------------------------

Kamēr sieviete vēl ir jauna, viņas kungs un valdnieks ir mīļākais, kad veca – garīdznieks.

-----

Šajā dienā, īpašajā,

Visi ziedi, smaida Jums! 

Lai skumjas Jūs nezinat, 

Pat mazos ēnu mākoņus.

Lai vienmēr acis spīdētu,

Un smaids no lūpām nepazūd.

Sveicam Sieviešu dienā! 

--------------------------------------------

Lielākai daļai sieviešu nav rakstura. Viņas ir pārāk maigas būtnes, lai ilgi saglabātu kādu iespaidu. 

Viņas ir vai nu tumšmates vai gaišmates – tā arī visa atšķirība.

------

Viens sieviešu daudzums ir vēsās,

Jo šīs sievietes vēl nav atradušas to vīrieti,

Kas būtu pratis tās iededzināt.

R.Lotārs

---------------------------------------------

Kurš ūdens tā būtu smējies,

Ja to pasmeļ ar sauju?

Dievs bija iemīlējies,

Pasaulē laizdams Gauju.

 

Mana mūžīgā kaite.

Mana spalva un ota.

Vidzemes asinssaite.

Latvijas kaklarota...

 

Vārdus, cik grib, var sacīt,

Neīsts man liekas katrs.

Es ar aizsietām acīm

Apņemos tevi atrast

 

Starp visām Jeņisejām,

Starp visām Gangām un Elbām,

Pie visbaltākām dzejām

Un pie vismelnākā nelabā.

 

Un lai mūžīgi pastāv

Gaišums uz tavas sēres,

Rudzi uz tava krasta,

Asaras cilvēku bērēs.

 

Lai ļaužu kāzās ievas

Aizkūpas baltā sārtā!

Es to nelūdzu dievam.

Es to izlūdzos laikam.

 

Kādi tie dievi ir vecīši,

To jau tu zini pati.

Dievi raganas necieš.

Man tu, ragana, patīc.

 

Ne dievi, ne velni lai nezina,

Kas mūsu jūtām vārdā.

Bet, ja nu noķer un dedzina,

Tad – abus uz viena sārta!

 

------------------

Vai jūs atceraties stāstu par Ievu? Tikko sieviete sāk sevi apzināties, viņas pirmā doma ir – jauna kleita.

-------

Ar smaržīgiem ziediem

Pavasaris nāk katrā mājā, 

Mēs sirsnīgi apsveicam Jūs 

Starptautiskajā Sieviešu dienā.

---------------------------------------------

Es ticu cilvēkam savam,

viņš noteikti kaut kur ir,

Nezinu tikai, cik gadu,

cik jūru, cik jūdžu mūs šķir.

Reizēm šķiet - viņa balsi

aiz kalna var sadzirdēt jau,

Tuvāk pieejot, redzu -

cilvēka mana tur nav.

Reizēm sirds piemāna sevi

un pati tad smeldz un sāp,

Un vēl skaudrāk kā senāk

pēc sava cilvēka slāpst.

Un vēl ciešāk kā senāk

savam cilvēkam tic,-

Kuram maldīgi līdzīgs

bija tai licies kāds cits.

Svešās rokās viņu

neiešu meklēt es, -

Lai tad neplūktas nozied

sarkanās magones.

Vēji mēdz sacīt, ka esot

daudzos viņš izkaisīts,

Ka no daudziem pa lāsei

vajagot paņemt sev līdz,

Bet es gaidu un zinu -

pat ja jāslīkst man būs -

Atnāks pēdējais vilnis,

kopā lai samestu mūs.

/Ā. Elksne/

--------------

„Sievietes ir tas tīkls, ar kuru sātans apmežģī vīriešus.”/Muhameds/

---------------------------------------

Un tomēr, ja kāds no dieviem teiktu: “Dzīvo bez mīlas!”, es sāktu protestēt. Par daudz salds ļaunums ir sieviete. 

------

Es novēlu jums laimi un mīlestību. 

Tās visas ir dārgas dāvanas. 

Un ļaujiet, lai visi sapņi piepildās 

Skaistajā 8 marta dienā!

-----------------------------------------

Jūra es nemēdzu lūgt,

Gribu būt stipra un lepna kā tu.

Jūra, šodien lūdzu, tikai tev lūdzu:

Izmet man zilu dzintaru,

Izmet man dzintaru zilu!

Tādu, kuru nevar nogludināt

Gadu juvelieru kalti.

Tādu, kura šķautnēs neapdziest

Pelēkas tavas acis.

Tādu, kurā vienmēr skanētu

Mīļās balss atbalss.

Tādu, kurā vienmēr gruzdētu

Šķiršanās ogles un

Tikšanās uguns.

Jūra man pie kājām izmeta

Zilus, sasistus stiklus...

/Ā.Elksne/

-------------

Perfekta sieva ir tā, kura nesagaida, ka viņas vīrs būs perfekts.

-------

Vai viegli sievietei būt?

To nevar pateikt neviens

Tik pati – sieviete...

Viņai daudz kas jāprot –

Gatavot un kārtot,

Šūt, adīt un lāpīt,

Mašīnu vadīt,

Bērnus komandēt

Un vāķīt,

Būt savam vīram

Palīgs, atbalsts,

Dzīvesdraugs,

Bet kādas pūles

Dažreiz tas prasa

To tik viņa zina....

Dzejolis sievietes dvēselei dod veldzi un prieku ...