Azarta spēles ir aizliegtas, taču sieviete izaicinošā tērpā ir tūkstoš reižu bīstamāka.
-------------------------
Sieviete ir dabas dota,
Jauka,skaista,ievainota.
Savā sapnī,ikdienā,
Tā par mums ir nomodā.
Saudzēsim un lolosim,
Savas jūtas neslēpsim.
Sveiksim savas sievietes-
Mātes,meitas,dievietes.
Ziedus skaistus dāvāsim,
Mīļus vārdus veltīsim.
/A.Ezerroze/
Dzejoļi par sievieti ...
--------------
Sieviete — tu esi trausla puķe,
kuru mīlestības reibons šūpo
smaržīgos un siltos tumšos viļņos,
galvā mirdzinājot zelta kroni.
Sieviete - tu skaistākā starp puķēm —
Tava zieda kausā ģifts un medus,
un pat eņģelim, kas sniedzas dzert to,
dziļi ceļos vajadzētu pakrist,
gaišo pieri trīs reiz pīšļus skarot,
Sieviete — tu esi skaistākā starp puķēm!
Sieviete — tu esi maija vakars,
kas caur pirkstiem spožas zvaigznes bārsta,
kurām pielīst upe, mežs un sirdis
jaunās, izsalkušās, neprātīgās —
pielīst, pagurst mirdzumā un gaismā.
Sieviete — tu esi gluda čūska,
kas vismīļāki mēdz ritināties
vijolīšu zilos pudurīšos,
cieši slēpjot divstaklaino mēli.
Tikai brīžam pazib skatos tavos
asas, saltas, zilganzaļas acis,
saltās trīsās nodrebinot sirdi.
Sieviete, tu — svešs un blāzmains putnis,
kas ar karstām, mīkstām dūnu krūtīm
sirdīs izperina daudzkrāsainas
teikas, varavīksnes un sapņus — sapņus...
/Fricis Bārda/
-----------------------------------------------
Kā rožu krūmi,
sievietes mēs esam,
ko līdz pat salnām
ziedu košums sedz,
un vilinām, un
priecājamies sevī,
ka stiprais dzimums
ērkšķus nesaredz.
Kā gladiolas,
sievietes mēs esam,
kas tūkstoš krāsām
liegi sirdi glauž;
kā naktsvijoles,kuras
mēness naktī
ar smaržu stariem
sirdis pušu lauž.
Mēs sievietes, tik
daudzveidīgas esam,
kā viļņi,kas
pār jūras klaidu klīst;
ja vīrietis būs
prasmīgs juvelieris,
tam rokās nonāks
dārgakmenis īsts!!
----------------
Ak,sieviete,tu skaistākā,
No ribas kaula taisītā,
Kur spēkus ņem tu izstarot,
Lai vīru,bērnus apmīļot?
Ak,sieviete,viskrāšņākā,
No visiem ziediem dāsnākā.
Tev pietiek glāstu,maiguma
Un netrūkst arī skurbuma.
Ak,sieviete,visgudrākā,
Tu esi vienmēr nomodā.
Tu neļauj savu laimi plēst,
Jo tie,kas kopā,uzvarēs!
/A.Ezerroze/
-----------
MEITENES LŪGŠANA
Pacel mani pāri
Zemei, tālēm,
Turp uz zvaigžņu āri,
Zilām gālēm;
Pacel mani pāri
Tumsai, naidam,
Lai es degtu vāri
Dieva smaidam,
Lai es piedot spētu,
Mīlēt visu,
Kam ar tvīksmi svētu
Degu, dzisu,
Lai es prieku spētu
Dvēslēs raisīt,
Visur neredzētu
Sauli kaisīt,
Līdz viss uzziedētu
Pavasarā,
Dvestu, nodrebētu
Dvēslē, garā.
--------------
Sievietei ir tikai viena iespēja būt skaistai, bet simts tūkstoši iespēju būt pievilcīgai.
-------------
PIE TEVIS TIK BALTI
Pie Tevis tik balti, tik klusi,
Tavs klusums tik svēts, tik vārs,
Tu ziedos un pasakās dusi
Kā saules un smaržu pilns dārzs.
Šai klusumā apgarotā
Viss svēts top, kam pieskaries Tu,
Nakts Tevī kā apskaidrota,
Dievs staigā caur klusumu,
Dievs staigā un brīnumā vītu
Var Tevī ik domu jaust, –
Tur zemes vēl neradītas,
Tur pasaule jauna aust.
Ap tevi tāds baltums elpo,
Un zvaigznes Tev viešņas ikbrīd,
Un biklais smaids Tev pār telpu
Kā pavasar’s svētīdams slīd.
----------------
Mēs esam aizmirsušas galveno,
Ka esam taču sievietes.
Lai vīri plauktus pienaglo,
Bet gulēt iet pie dievietes.
Mēs esam aizmirsušas mīlēt,
Tik protam prātus vīriem vīlēt.
Par darbiem,kas nav padarīti,
Bet palūgt vajag sievišķīgi.
Mēs dzenam vīrus tā kā kalpus,
Man vajag to un gribās šo.
Tad pindzelējam pašas matus,
Ja nedabūjam kāroto.
Mēs esam lielas rokdarbnieces,
Tamborējam tādas lietas...
Lai pieietu un pajautātu,
Bet vajag sajaukt pašai prātu.
Ak,mīļās,skaistās,sievietes,
Ja gribam būt mēs dievietes.
Tad jāzin pašu galveno,
Vīrs arī grib lai apmīļo.
/A.Ezerroze/
--------------
MEITENE
Man dvēsle bij niecīga, velta,
Tik akmentiņš pelēks es šķitu,
Caur Tevi nu mirdzu kā zelta,
Nu dziedošās strūklakās ritu.
Katrs atoms nu manī tik pilnīgs,
Kopš dvēsli man gars Tavs ir tvēris,
Es lejos kā ūdentiņš vilnīgs,
Kas sauli aizgūtnēm dzēris.
Ai, mīļais, mans padebess drošais,
No nīcības plaukt Tu man ļāvi,
Nu sapītai varvīksnēs košās
Pie Tevis man iet kaut caur nāvi.
Es mūžīgi jauna caur Tevi
Un pilna ar daiļuma medu,
Kā zieds es Tev atdodu sevi,
Tev rokās es jaunību vedu.
Ai, ņemi un aizslēp uz mūžu
Pie krūts sev šo trīsošo spāri,
Es dvēsle Tev dvēslē būšu,
Tu dievišķā debess man pāri.
--------------
Lai mākoņi izklīst,
saule laistās,
Lai cerību koki debesis skar,
Lai visu labo,
cēlo un skaisto Dzīvē vēl izbaudīt var.
---------------------------------------------
Es nakti zvaigžņu sfērās nomaldījos
Viens ilgās Mūžam Daiļo meklēdams,
Un it kā tauriņš zelts es staros vijos
Caur mūžību pret sauli ņirbēdams,
Līdz pats es viss ar sauli piepildījos.
Kā bišu spieti meteoru bars
Ap mani čaloja un drūzmā laidās,
Un ilgās aizrāvās tiem līdz mans gars,
Kā liesmās kaisdams neredzētā gaidās.
Kāds skaistums virgoja, kāds pavasar’s,
Kur gars mans būtībā kā dzelmē irās,
Un visums kūsoja tik salds kā vīns,
Kas izliets Dievišķīgās Mīlas dzīrās.
Un tālēs saucot koklēja kāds zvans,
Un sfēras dziedāja un riņķos rita,
Un gars mans it kā avots nedzirdams
Pret noslēpuma krauju krastiem sita, –
Un visums atvērās kā Dieva nams
Pilns svētuma, un viss tik esošs šķita,
Tik viens vēl palika man nejaušams,
Šī mīkla, Daiļajā kur mana mita.
Un telpas savijās un nāca gals,
Bet galā sākums jauniem mūžiem vērās,
Un ritot, sirdī kāda mīļa balss
Man iedūcās kā zvans no tālas sfēras.
Tāds mani aizrāva šai brīdī prieks,
It viss kā pārsauļots un jaunots šķita,
Un gars mans it kā akords dzidri liegs
Pret Mūžam Daiļo mīlas dūzmās rita.
Ak, nu es sapratu, to meklēdams,
Arvien man līdz tā manos ceļos klīda,
Kā svētums gaišs, kā brīnišķs saules nams
Tā neredzama manās jausmās svīda.
---------------
neesmu ceļš
es esmu sīka taka
bet arī maza taciņa
aizved pie akas
neesmu koks -
es esmu koka zariņš
bet tieši koka zariņā
iesēstas tauriņš
neesmu vārti
es esmu vārtu viras
bet dzirdēts ir, ka kustībā
dzīvība noris
neesmu krāsns-
es esmu bērza malka
bet dzīva, silta uguns
ņem mani valkā
neesmu skurstenis
es esmu tikai dūmi
bet putnus zilā gaisā
un debesis suminu
----------------
Sieviete drīkst atklāties vienīgi tiktāl, cik spēj savus noslēpumus vēl vairāk akcentēt.
-------
PSALMS
Kā avots skrien pret jūru dziedādams,
Kā klajs pret sauli puķu rokām sniedzas,
Kā nakts pret rītu, zvaigznēs ziedēdams,
Mans gars pret Tevi, Mūžam Daiļā, tiecas.
Ak, visur balss Tev saldi saucot dūc,
Tik kur, ak, kur man skatīt Tevi vaigā?
Vai vētra Tu, kas gaisos zibšņus plūc,
Vai smaržu viln’s kas ziedu pārslās staigā?
Vai dzidrais ritms Tu, zvaigžņu klajs ko nes,
Jeb žilbums liegs, kas nozib saules spīgots?
Tik jūtu, Tevis pilns ik rītus es
Ar ziediem mostos mīlestības stīgots.
----------------
Ne vieglumam saku paldies
bet saku sāpēm
Ne brīdim, kad glāze pie lūpām
bet slāpēm
bet slāpēm
Un ledusmusturiem rūtīs
un kokam aiz loga...
es aukstumu pazīstu
tāpēc siltas manas rokas
ne vieglumam saku paldies
bet putenim sejā-
tas labāk par bezvēju
atklāj ceļu
kurp ejams
---------
Reiz mazs zēns jautāja mātei- "Māmiņ, kādēļ Tu raudi?"
"Jo es esmu Sieviete"- atbildēja viņa.
"Es nesaprotu"- teica zēns.
"Tu nekad to nesapratīsi", atbildēja māte, apskaujot dēlu.
Tad zēns jautāja tēvam- "Tēt,kādēļ māmiņa dažreiz raud bez iemesla?"
"Visas sievietes kādreiz raud tāpat vien"- klusi atbildēja tēvs.
Pagāja laiks... zēns izauga... par vīrieti kļuva
Reiz, būdams jau vīrietis, viņš jautāja Dievam-"Dievs, kādēļ sievietes raud? Raud bez acīmredzama iemesla? Kādēļ?"
Un Dievs atbildēja-
Kad radīju sievieti, es to vēlējos īpašu!
Es devu viņai rokas- tik stipras, lai visu pasauli spētu plaukstās noturēt,
Tik maigas, lai bērniņa galvu tās atbalstītu
Es devu viņai garu, tik stipru, lai spētu izciest dzemdību sāpes,
Es devu viņai gribu, tik stipru, ka viņa dodas tālāk, kad citi krīt, bet tai pat laikā viņa rūpējas
par kritušajiem, slimajiem un pagurušajiem, par to nežēlojoties.
Es devu viņai spēku, lai atbalstītu vīrieti savu, neskatoties uz viņa trūkumiem,°
Es viņu radīju no vīrieša ribas, lai viņa zinātu, kā pasargāt viņa sirdi,
Es devu viņai prātu saprast, ka labs vīrietis nekad nesāpinās sievieti apzināti
Vien dažreiz izjūtot viņas spēku un drosmi, nostājoties blakus bez šaubām.
Un visbeidzot...
Es devu viņai asaras... un tiesības tās liet, kur un kad nepieciešams.
Atceries, mans dēls- sievietes skaistums nav viņas apģērbā,frizūrā vai augumā,
Sievietes skaistums slēpjas acīs, kas atver durvis uz viņas sirdi- uz to vietu, kur mīt Mīlestība!
-----------------------------------------------------
Gaidīju, ka man blakus
uzziedēs raspodiņš
bet tā nenotika
dzīve man pašai man pašai
ziedus ziedināt lika
cerēju, ka man blakus
atplauks aka
bet neatplauka
man pašai man pašai pienācās
sakrāt lāsītes plaukstās
ilgojos, lai man blakus
sazaro prieks
jā un sazaroja:
sīks priecīgs putnēns
manā dvēselē dzied
iz manis
tā dziesmiņa rodas.
--------------
Vienīgais, ko visi grib no savām sievām, ir skaistums, mīlestība, uzticība, padevība, saimnieciskums, taupība un vienmēr smaidoša seja.
-------
tieši tāpēc ka
mīlu akmentiņus
es no sviedienam paceltas rokas
nenobīšos
tieši tāpēc ka
mīlu veiksmi
kā tītenis cauri neveiksmei
vīšos
un tieši tāpēc
ka svinu gaisu
zinu ka smacīgā bezvējā
maldoties neapmaldīšos
------------
Lai zem Tava loga,
Vienmēr sārtas rozes zied,
Un zem Tavām sārtām rozēm zaļa varde dzied!
-----------------------------------------------------
Ir aizaugušas takas,
Redzi pati,
Kur katru gadu
Jauna zāle dīgst;
Bet uz to puisi,
Kas reiz tevi satiks,
Es laikam esmu
Mazliet greizsirdīgs.
Vai tamdēļ, kad mēs
Skatus mijām biežāk,
Un tagad gandrīz
Nepārmainām tos,
Bet divi ceļi
Bieži projām griežas,
Lai tālumā
Ar citiem satiktos.
Bet tagad šeit,
Uz lielās dzīves trases
Man tevi atcerēties
Silti būs.
Tu esi meitene
No manas klases
Kaut zvans uz stundu
Sen vairs nesauc mūs.
Un dzīvē visus-
Viņu, tevi, mani,
Kur vajadzēja
Nostādīja draugs-
Mūs skolas klusie
Koridora zvani
No tādām tālēm
Kopā nesasauks.
Bet atbrauc gan-
Tu sapratīsi pati,
Drīz mūsu kraujas
Atkal ziedos plauks!
Bet uz to puisi,
Kas reiz tevi satiks,
Es laikam būšu
Mazliet greizsirdīgs.
-------------
Vīrietis spēj vienīgi mīlēt sievieti, bet saprast – nekad.
------
Ceļš
Pie visa, kā eju
es eju kājām.
Es gribu atnākt
un nevis -
ierasties.
Bez ceļa piekusuma.
Bez ceļa vientulības.
Bez sevis satikšanas.
Bez ilgošanās pēc tevis.
Es gribu pienākt
un nevis -
uzrasties.
Bez attāluma.
Bez soļiem.
Bez soļu balss,
kas runā
neizrunājamo.
Jā, es noplēšu daudz
zoļu,
bet es nenoplēšu daudz
cilvēku.
--------
Tu uzsmaidīji man uz ielas
Kur dienu sīkās gaitās skrej,
Un acis tev bij tumši lielas
Kā austrumzemju princesei.
No tevis savāds tuvums dvesa
Un pusnakts dārzu aroms svaigs,
Un tas vēl ilgi mani nesa
Caur pilsētu kā vilnis maigs.
J.Ziemeļnieks
------------------------------------------------
Kaut ko klusiņām, klusiņām - kā krīt sniegs,
kaut ko viegliņām, viegliņām - kā tālu atmiņu
tu man nodziedi, viss vienalga, no kurienes,
es tik tuvu tev esmu, ka noteikti dzirdēšu.
Tuvāk būt - tas, vienalga, nav iespējams,
es tik tuvu tev esmu, ka tāluma nemana,
viss, kas pastāv starp mums, tikai savieno-
tāda caurspīdīga var pasaule būt, kad ir laimīga,
tad var klusiņām - kā krīt sniegs -
un tik viegliņām, viegliņām - kā tālu atmiņu -
nodziedāt pašu skumjāko, bet būs priecīgi.
-------------
Nav nesaprotamu sieviešu, ir tikai neatjautīgi vīrieši.
-------------------
Snieg. Mēs abi šodien ziemu sākam,
Palūgsim, lai vakars vēlāk tumst, -
Jākļūst baltākam un patiesākam
Liktenīgam tālumam starp mums.
Snieg. Starp mums viss baltā miglā tinas,
Ceļš un dzīve balts un līdzens tiks –
Sniegi visas grambas nolīdzinās ...
Nolīdzinās, tikai ļoti stigs.
Snieg. Jau zeme ir ar baltiem svārkiem,
Mums pie saviem logiem jāpaliek,
Jākļūst baltākiem un patiesākiem.
Snieg. Cik tomēr neprātīgi snieg!
---------------------
„Sieviete ir tas radījums, kuram griba prāta vietā.”
-----------------------------------------------
Vilks skatās uz mežu, lai kā viņu baro,
Un saglabā mežoņa muguru stīvu.
Lai būda cik silta, lai ķēde cik gara,
Viņš nesacīs paldies, ka atstāja dzīvu.
Vilks skatās uz mežu, ko netaisās pārdot
Par gabalu maizes un cīpslotas gaļas.
Viņš neklausās saimnieka glaudīgos vārdos.
Bet varbūt, ka nedzird? Jo ķēde par skaļu.
Vien suņi caur žvadzoņu saimniekus klausās,
Vien suņi lien nolaizīt sitēja roku.
Un nenāc ar bļodu – uz mežu vilks ausās,
Un nesniedzies paglāstīt – pirkstus var nokost.
Ja atraisīt vilku no ķēdes tu baidies,
Tad nosit. Vien suņi ar nebrīvi sarod.
Vien sunim par silu kļūst saimnieka skaidiens.
Vilks skatās uz mežu, lai kā viņu baro.
------------------
Savā mājā sieviete ir vārna, sabiedrībā – pāvs, vienatnē ar sirds izredzēto – balodis.
------
Trīs sievietes mūžsenās izpausmēs –
Kā mīļā,
Kā sieva,
Kā māte –
Caur ziediem un sniegiem lauzusies es,
Lai būtību izdibinātu.
Ā. Elksne
----------------------------------------------
Mūsu pasaulē, tāpat kā pasaku valstībā, sievietei vienmēr lemts piederēt tam, kurš prot viņai piekļūt un atbrīvot no apstākļiem, kuros viņa nīkuļo.
------
Kamēr zāle sniegam cauri duras,
kamēr zemei nav tā lielā miega,
apsēdies pie mana ugunskura
taisīt tējai cukuru no sniega,
Ka tu neesi to aizmirsusi,
to es vakar redzēju no malas,
kad tu stāvēji pie beigta strazda
kā pie visu dzīvošanu gala.
Izkusa no tavas apstāšanās
tur tā viena aiziešana bojā,
svina debesīs tu paskatījies,
un es redzēju - strazds aizlidoja.
Vēl es redzēju, kā tu uz sveces
roku lēnām uzliki un žēli,
un es zinu, kuriem liesma nekož,
bet ar sārtu, siltu suņa mēli
nolaiza par to, ka tāda esi,
un par to, kas ir ar tevi bijis.
Sirdi tu vairs tagad slēdz vai neslēdz,
viss vienalga, es tur esmu bijis.
------------------
Es pazīstu sievietes!
Ja tu kaut ko gribi, viņas to negrib.
Tak, ja tu to negribi, tad viņas katrā ziņā grib!
P.Terencijs
------------------------------------------------
un neviens nav pelnījis neko
un kurš saka, ka nepateicība ir pasaules alga
ir to pelnījis
un mēs katrs esam parādā visiem
un mums neviens neko nav parādā
un kurš iedomājas, ja atlaižot saviem parādniekim
var savus parādus izpirkt
ir parādā divtik
un katrs pats ir vainīgs pie visa
un kurš taisnojas
ir vainīgs divtik
un kurš izpērk citu parādus
var priecāties par to vienīgo
kas mums mirstīgajiem pienākas
lai kas tas arī būtu
--------------------
Par “grēku nožēlošanu” sievietes sauc savas atmiņas par grēkiem līdz ar nožēlu, ka nevar tos vairs atkārtot.
--------
Lūk, skatuvīte nodrāztā, uz kuras
līdz spēkiem pēdējiem es turos.
Lūk, pasaulē lielākais jasmīnkrūms,
kurš reiz manā pagalmā auga,
un augsāk - nakts debesīs sprauga,
pa kuru reiz nolēca enģelis,
spārnus atstājis mājās
jo zināja - līdzīgs ar līdzīgu
vismierīgāk sarunājas.
Enģeļa potītes, jasmīnbaltas un sadauzītas,
uz skatuves dēļiem mirdzēja līdz pat rītam.
No spožuma nu palikuši
Vien mēmi jāņtārpiņi,
un tālu enģelis ar visiem spārniem.
Kā hieroglifi, uzvilkti ar baltu tušu,
blāv mūsu saruna starp putekļainām kulisēm,
un pazaudētais jasmīns smaržo pāri.
-------------
Es tevi gribu
Cik labi, ar tevi var neizlikties,
Es tikai ar tevi gribu tikties,
Es gribu, lai tikai tu manī skaties, -
Kad tu manī skaties, es esmu patiess.
Kad tu manī skaties, es esmu patiess,
Mūsu dzīvē vēl simtiem vilcienu aties
Un tūkstošiem jūdžu būs jāiet vēl kājām
Un varbūt bez ūdens, bez sāls un bez mājām.
Bez ceļa, bez ūdens, bez sāls un bez mājām
Man liekas, mēs tūkstošiem jūdžu jau gājām.
Tavs skatiens bij traks, un tavs skatiens bij prātīgs,
Tavs augums kā rudzu maize bij sātīgs.
Tavs augums kā rudzu maize ir sātīgs,
Tā zeme, ko min tavas kājas, man patiks,
Pat, sviedriem un asinīm saindēta
Tā zeme, ko min tavas kājas, būs svēta.
Šī zeme, ko min tavas kājas, būs svēta.
Balti ķirši un sarkanas rozes zied sētā.
Kā laiku un telpu, un bezgalību
Es tevi gribu.
I.Ziedonis
--------------
Lai pirmā sniegpulkstenīte
Dod jums maigumu!
Pavasara saule dod Jums siltumu!
Marta vējš dod Jums cerību,
Laimi un prieku, tikai vienīgi labās lietas!
Šajā dienā
------------------------------------------------
Meitene no manas klases
Ir aizaugušas takas, redzi pati -
Tur katru pavasari jauna zāle dīgs,
Bet uz to puisi, kas reiz tevi satiks,
Es laikam būšu mazliet greizsirdīgs...
Ne tāpēc, ka mēs skatus mijām biežāk
Un tagad gandrīz nepārmainām tos, -
Nē, divi ceļi bieži projām griežas,
Lai tālumā ar citiem sastaptos.
Ne tāpēc, ka pār Gaujas krasta pļavām,
Kas palu miglā atnāk upi tīt,
Es gāju, jūtot tavu roku savā
Un baidīdamies... tevi noskūpstīt.
Nē, toreiz krūtīs neliesmoja slāpes,
Kaut kāda trauksme, kaut kas dīvains bij',
Jo šķīrāmies un it nekādas sāpes
Tās tālās dienas sauli neapvij.
Bet tagad šeit - uz lielās dzīves trases -
Man, tevi atceroties, silti mirkļi būs,
Tu esi meitene no manas klases,
Kaut zvans jau sen uz klasi nesauks mūs.
Un dzīve visus - viņu, tevi, mani -
Kur vajadzēja, nostādīja draugi.
Mūs skolas klusie koridoru zvani
No tādām tālēm kopā nesasauks.
Nu atbrauc! Nē... tu sapratīsi pati -
Drīz mūsu gravās atkal zāle dīgs
Un uz to puisi, kas reiz tevi satiks
Es tomēr laikam - esmu greizsirdīgs.
-----------
Starp sieviešu “jā” un “nē” nevar pat šujamās adatas galu iespraust.
-----
„Ja gribi rakstīt par sievieti, iemērc spalvu varavīksnē un notraus ziedputekšņus no taureņu spārniem uz papīra…” (D. Didro.)
-------------------------------------------------
Kamēr sieviete vēl ir jauna, viņas kungs un valdnieks ir mīļākais, kad veca – garīdznieks.
-----
Šajā dienā, īpašajā,
Visi ziedi, smaida Jums!
Lai skumjas Jūs nezinat,
Pat mazos ēnu mākoņus.
Lai vienmēr acis spīdētu,
Un smaids no lūpām nepazūd.
Sveicam Sieviešu dienā!
--------------------------------------------
Lielākai daļai sieviešu nav rakstura. Viņas ir pārāk maigas būtnes, lai ilgi saglabātu kādu iespaidu.
Viņas ir vai nu tumšmates vai gaišmates – tā arī visa atšķirība.
------
Viens sieviešu daudzums ir vēsās,
Jo šīs sievietes vēl nav atradušas to vīrieti,
Kas būtu pratis tās iededzināt.
R.Lotārs
---------------------------------------------
Kurš ūdens tā būtu smējies,
Ja to pasmeļ ar sauju?
Dievs bija iemīlējies,
Pasaulē laizdams Gauju.
Mana mūžīgā kaite.
Mana spalva un ota.
Vidzemes asinssaite.
Latvijas kaklarota...
Vārdus, cik grib, var sacīt,
Neīsts man liekas katrs.
Es ar aizsietām acīm
Apņemos tevi atrast
Starp visām Jeņisejām,
Starp visām Gangām un Elbām,
Pie visbaltākām dzejām
Un pie vismelnākā nelabā.
Un lai mūžīgi pastāv
Gaišums uz tavas sēres,
Rudzi uz tava krasta,
Asaras cilvēku bērēs.
Lai ļaužu kāzās ievas
Aizkūpas baltā sārtā!
Es to nelūdzu dievam.
Es to izlūdzos laikam.
Kādi tie dievi ir vecīši,
To jau tu zini pati.
Dievi raganas necieš.
Man tu, ragana, patīc.
Ne dievi, ne velni lai nezina,
Kas mūsu jūtām vārdā.
Bet, ja nu noķer un dedzina,
Tad – abus uz viena sārta!
------------------
Vai jūs atceraties stāstu par Ievu? Tikko sieviete sāk sevi apzināties, viņas pirmā doma ir – jauna kleita.
-------
Ar smaržīgiem ziediem
Pavasaris nāk katrā mājā,
Mēs sirsnīgi apsveicam Jūs
Starptautiskajā Sieviešu dienā.
---------------------------------------------
Es ticu cilvēkam savam,
viņš noteikti kaut kur ir,
Nezinu tikai, cik gadu,
cik jūru, cik jūdžu mūs šķir.
Reizēm šķiet - viņa balsi
aiz kalna var sadzirdēt jau,
Tuvāk pieejot, redzu -
cilvēka mana tur nav.
Reizēm sirds piemāna sevi
un pati tad smeldz un sāp,
Un vēl skaudrāk kā senāk
pēc sava cilvēka slāpst.
Un vēl ciešāk kā senāk
savam cilvēkam tic,-
Kuram maldīgi līdzīgs
bija tai licies kāds cits.
Svešās rokās viņu
neiešu meklēt es, -
Lai tad neplūktas nozied
sarkanās magones.
Vēji mēdz sacīt, ka esot
daudzos viņš izkaisīts,
Ka no daudziem pa lāsei
vajagot paņemt sev līdz,
Bet es gaidu un zinu -
pat ja jāslīkst man būs -
Atnāks pēdējais vilnis,
kopā lai samestu mūs.
/Ā. Elksne/
--------------
„Sievietes ir tas tīkls, ar kuru sātans apmežģī vīriešus.”/Muhameds/
---------------------------------------
Un tomēr, ja kāds no dieviem teiktu: “Dzīvo bez mīlas!”, es sāktu protestēt. Par daudz salds ļaunums ir sieviete.
------
Es novēlu jums laimi un mīlestību.
Tās visas ir dārgas dāvanas.
Un ļaujiet, lai visi sapņi piepildās
Skaistajā 8 marta dienā!
-----------------------------------------
Jūra es nemēdzu lūgt,
Gribu būt stipra un lepna kā tu.
Jūra, šodien lūdzu, tikai tev lūdzu:
Izmet man zilu dzintaru,
Izmet man dzintaru zilu!
Tādu, kuru nevar nogludināt
Gadu juvelieru kalti.
Tādu, kura šķautnēs neapdziest
Pelēkas tavas acis.
Tādu, kurā vienmēr skanētu
Mīļās balss atbalss.
Tādu, kurā vienmēr gruzdētu
Šķiršanās ogles un
Tikšanās uguns.
Jūra man pie kājām izmeta
Zilus, sasistus stiklus...
/Ā.Elksne/
-------------
Perfekta sieva ir tā, kura nesagaida, ka viņas vīrs būs perfekts.
-------
Vai viegli sievietei būt?
To nevar pateikt neviens
Tik pati – sieviete...
Viņai daudz kas jāprot –
Gatavot un kārtot,
Šūt, adīt un lāpīt,
Mašīnu vadīt,
Bērnus komandēt
Un vāķīt,
Būt savam vīram
Palīgs, atbalsts,
Dzīvesdraugs,
Bet kādas pūles
Dažreiz tas prasa
To tik viņa zina....
Dzejolis sievietes dvēselei dod veldzi un prieku ...