Sveika atkal, mana skola!
Sen, tik sen jau te nav būts!
Bet cik daudz reiz klases solā
Jaunu zināšanu gūts!
Cik daudz jauneklīgu domu
Saistās man ar ēku šo!
Un, lūk, veco skolas somu
Nu jau māsa pārmanto...
Tiešām?! Viss tik ātri mainās?
Gadus mēra paaudzēs.
Tagad manas dzīves ainās
PAŠAS bērns ir paaudzies...
Bet arvien es neazmirstu
MANAS bērnu dienas šeit,
Un kad naktī sapņos grimstu,
Izskan: „Rīts jau, celies, meit!
Jāiet skolā, mīļā, dzirdi?
Celies!” pavēl māmiņbalss.
Mostos ilgu pilnu sirdi, -
Cik tas laiks ir sens un tāls! ....
-----------------------------------------
Kā nesaprast cilvēka apziņai,
Un prātam jēdzienus neizšķirt -
Ka tagadne top no pagājušā,
Bet nākotne – no tā... kas ir...
Žēl, šodien tālu līdz sapratnei–
Un gadsimtu pūliņi veltīgi...
Kas īsti ir ar to nākotni?
Vien valdošie veidos, kam būt?
Ar gadiem nāk viedas atziņas.
Bet dzīve daudziem – vien mokas,
Un mājo maldīgi priekšstati –
Ir labi, ja mugura lokās.
Gan noteikta sena kārtība,
Kas gadsimtiem cauri spiežas,
Ja dzīves mācību neuzņem prāts –
Tad sviedri un asaras riešas.
No visa tā ko lai secinām?
Ir muļķību grūti nīdēt...
Pat ja ir gudrajo kārtā dzimts -
Būs tukšvārdībā vien jānogrimst...
-------------------------------------
Bērnudārzā mēs
Kopā čurājām
Gultiņās
Pirmajā klasē
Mēs kopā spēlējām
Kariņus
Trešajā klasē
Man bija savs
Nazis,
Bet viņai sava
Lūpukrāsa
Sestajā klasē
Es raustīju
Viņas bizi
Bet viņa -
Manus matus
Devītajā klasē
Viņa nosarka,
Bet es zaudēju
Valodu
Divpadsmitajā klasē
Mēs sēdējām
Vienā solā
Bet šobrīd mēs
Atpūšamies viens
No otra.
----------------------------------
SKOLA,SKOLA-
TĀ MANI LIELA UN SOLA-
KA ATBRĪVOS NO TUKŠUMA GALVĀ,
KAD SĒDĒS SKOLAS SOLĀ.
VAI TĀ TAISNĪBA BŪS-
KA LABI MĀCĪS MŪS?
MĀCIS LABI MŪS- UN ARĪ JŪS!!
-------------------------------
Dzīve ir skola, kurā nevienu nesaudzē.
Katra mācība pašam jāiztestē.
Jā. Sāpēja. Pat dikti.
Tik dikti, ka gribējās pat aiziet uz bikti.
Tik šoreiz nesūdzēt savus grēkus, bet
pie nelaimēm manām vainot visus svētos.
Bet ir jau labāk. Sāku saprast jau sāpju jēgu.
Žēl, ka daža mācība paliek neizmantota, jo
otra iespēja vienkārši netiek dota.
Varbūt citā dzīvē?
Man tikai bail, ka būs citas mācības un
iepriekšējā katarse būs kā maza kleitas rota.
-----------------------------------------------
SKOLAS LAIKA ZĪMĪTES
Es pieliecos pie veca galda atvilktnes,
Kur stāv no skolas laikiem kaudzē zīmītes.
Un pati pirmā, kura rokās nonāca,
Ar tavu roku aprakstīta dzēšlapa.
Caur cik daudz rokām toreiz tā bij` sūtīta-
Tā paslepus, lai skolotāja nemana.
Jo skolotājai kolekcijā to jau daudz,
No kurām zin tā kura kuram domas jauc.
Ir mūsu ceļi laikam ritot šķīrušies.
Klāt salidojums, kurā varam atzīties,
Ka krūtīs sirdis vēl joprojām strauji pukst,
Kaut sarma rotā nu jau ūsas, deniņus.
Ak, skolas laika nevainīgās zīmītes.
Ak, pirmie skūpsti, jaukās klases ballītes.
Par to, kas apvieno mūs, atcerēties ļauts,
Kad klases biedrus kopā salidojums sauc.
------------------------------------------
Sēžu starp padsmit soliem
Kurš katrs ir savs lādets pols
Kaut tagat esmu citur starp kokiem
Kur ir tikai tu un es
Man nav bail tev pieķerties
Un varbūt pat mazliet ieķerties
Ejot tev garām mani aizķer
Tas siltums kas staro no tevis
Kas man liek atgriezties ar vien
Vientulība bij kādreiz gruta
Tā tagat bauda
Jo es zinu kad tu nāksi
Un spēsi to dzēst
Mirklis tik jauks
Bet es zinu tu atkal prom iesi
Kaut negribot
Kaut pat tagat man bail
Kad vairs savā rokā tavējo nejutīšu
Tavus vardus nedzirdēšu
Kas kā vējsš prom no manis skries
Kaut man gribas pieķerties
Un varbūt pat mazliet ieķerties
Katru vakaru tev par baltisarkanu velti pasaku stāstīt
Un tavus glāstus baudīt
Un līdz pasaules galam,kā ar tinti rakstīt
Man nav baill pieķerties
Varbūt mazliet vairāk kā nekad ieķerties...
----------------------------------------------
Ir atkal septembris.
Tāds rudenīgi saulains
Ar lapu krāsainību,
Miglainajiem rītiem.
Mēs atkal veram savas
Skolas durvis
Un ejam pretī daudz kam nezināmam.
Tu sagaidi mūs, skolotāj, pie durvīm
Un siltu smaidu katram pretī sniedz,
Un savas zināšanas, savu dzīves skolu,
Es domāju, nevienam neliegsi.
Ir atkal septembris šis, rudenīgi skaistais.
Ir atkal sācies jaunais mācībgads.
Mes visi satiekamies savā klasē
Tikai mazliet savādāki nekā aizājām.
Par vienu gadu vecāki nu esam
Un mazliet prātīgāki kļuvuši.
Paldies tev, skolotāj, par tavām pūlēm,
Par tavu pacietību paldies!
-------------------------------------------------
Kā gribas vēl aizskriet
Līdz Daugavas krastam!
No rīta ar somu plecos
Kāpt skolas kalnā,
Ieejot klasē,mulsi smaidīt
Un tad skaļi pateikt:"Labrīt!"
Mēs visi tie paši,
Kaut daži no mākoņu malas
Mūsos noraugās klusi.
Mēs visi tie paši
Un mūsu soļi,
Kas gaiteņos aizdun,
Kā zvani caur gadiem skan.
Mūsu brašuļi zēni
Un meitenes skaistules!
Pat pēc trīsdesmit vairāk gadiem
Tādi paši vien esam!
Skolas dārzā rokrokā staigāt,
Mājas darbus norakstīt censties,
No stundām aizmukt
Un tad vainīgi smaidīt..
Mēs visi tie paši,skolotāj mīļo,
Un arī Tu tāda pati,
Caur gadu gadiem ejot,
Ar dzirkstelēm acīs
Un smaidu uz lūpām.
Mēs visi tie paši,
Kaut galvas jau sirmas,
Mēs visi tie paši,
Un paliksim tādi!
---------------------------------------------
esmu nosēdināta
kā skolniece atkal solā
ko man mācīties
redzu pelēku debesi
tā ir tāfele
ko ierakstīt mācīs Dievs
pratīšu radīt saulstariņu
vai mākoni baltu
bet ja nu puspelēku
un sniegu saltu
zīmēšu zelta zvaigznes
švīkāšu lietu vai krusu
varbūt uz gaiša fona
varbūt uz tumša pusi
skaistā tumšzilā laukā
jauns mēness augs
vai no raibuma jauka
varavīksne man plauks
esmu nosēdināta
dzīves skolā
ko jaunu apgūt
un mācīties process jauks
šajā mācību iestādē
līdzgājēju būs daudz.
Apsveikuma pantiņi, dzejoļi un vēlējumi 1. septembrī bērnudārzā.